Kāpēc es nevaru beigt skrollēt?
Savos pirmajos mēģinājumos pārtraukt pārmērīgi ilgo lūrēšanu ekrānos, es centos vienkārši saņemties. Varbūt es vienkārši esmu slinka (es esmu, nedaudz!); varbūt mans gribasspēks ir vēl vājāks nekā manas rokas? Nedaudz papētot šo visu, man top skaidrs, ka varbūt tomēr es esmu diezgan primitīvs dzīvnieks, kura uzvedību diktē nevis sapņi un mērķi, bet smadzeņu neiromediatori.
Karoč, es tūlīt jums visu izstāstīšu. Ir smadzenes, mums visiem. Un mums visiem tās strādā ļoti līdzīgi un tās nav diez ko mainījušas tūkstoš gadu griezumā. Jau kopš mūsu senči dibendrānās aurodami nesās pakaļ briedim, mūsu smadzenes izdomāja veidu, kā veicināt darbības, kas ļaus izdzīvot. Vajag medīt, jo tad būs ēdiens, vajag seksu, jo tad Tavu smuko uzacu gēns izdzīvos arī pēc tevis, un vajag draudzēties ar cilvēkiem, jo tad tevi, tumsai iestājoties, neuzdurs uz iesma. Visas šīs darbības tiek apbalvotas ar neiromediatoru - dopamīnu. Tas ieplūst smadzenēs kā sīrups un mudina tevi arī parīt meklēt nākamo briedi. Dopamīns ir motivators. Dopamīns ir atbildīgs par atalgojuma sistēmas aktivizēšanu smadzenēs.
Labi, kāds sakars ar dibendrānu senčiem? Tagad tu esi apenēs savā siltajā pēļu migā 7:25 no rīta, un tavs briedis ir doktordesa ledusskapī. Bet tas prikols ir tajā, ka atkarību izraisošas vielas un uzvedības (alkohols, narkotikas, Fēnikss un tavs viedtālrunis) arī veicina dopamīna izdalīšanos smadzenēs. Katru reizi skrollojot pastāv iespēja uzdurties kaut kam interesantam, rēcīgam vai šokējošam. Līdz ar ko tavai smadzenei liekas, ka šis ir kaut kas riktīgi labs, un šo vajag atkārtot vēl un vēl. Turklāt, ja brieža medības tevi apbalvoja ar dopamīna šķipsniņu, tad ekrāns smadzenēm pieved kravas mašīnu ar šo vieliņu.
Tātad, lai arī šī smadzeņu funkcija ir veca kā pasaule, pastāv atšķirības. Ja atrast briedi vai nogatavojušās mellenes senāk prasīja vairākas stundas vai pat dienas, no telefona tu šo apbalvojumu - apsisties labsajūtā - gūsti burtiski dažu sekunžu laikā. Tas, iespējams, izskaidro to, kāpēc smadzenei nenāk ne prātā palīdzēt tev gūt gandarījumu no lietām, kas senāk būtu šķitušas gana labas (piem. nomazgāti trauki vai pastaiga ārā). Turklāt, tas kravinieks ar dopamīnu kravu to izgāž tik augstu un stāvu, ka ķermenis, kurš tāpat kā Tranzīts uzskata, ka visam vienmēr jābūt līdzsvarā - tagad rokās dziļi dziļi pazemē, lai izlīdzinātu šo strauji uzkāpušo dopamīna līkni. Tālāk jau viss skaidrs, tu vienkārši jūties hu()*!@, un vienīgais, kas var palīdzēt ir doties meklēt nākamo aizraujošo, stulbo vai smieklīgo video - pat, ja tas aizņems 6h35min, un tu tikmēr nokavēsi to, ka tavs bērns paaugās par centimetru tavā acu priekšā. Smadzenei tas viss ir pie kājas.
Kā šo risināt? Pirmkārt, beigt sevi bārt par nespēju saņemties. Šī ķīmiskā reakcija ir tevī iekodēta, un defaultā liks tev darīt lietas, ko tu it kā ar prātu saproti, ka nevajadzētu darīt. Tā strādā visas atkarības. Otrkārt, tomēr nedaudz ir jāsaņemās. Jāsaņemās uz kādu laiciņu vismaz - kā alkoholiķim, kas dadas kodēties uz Straupi. Dažkārt ir jēga iekāpt digitālajā detoksā, lai smadzene atkal spētu kļūt priecīga arī par mokošākām un ilgstošākām aktivitātēm (nevis tikai doomskrollošanas vai svaipošanas, kas ir dopamīna končiņu ekvivalents). Labās ziņas ir tādas, ka smadzenes ir plastiskas, tu vari uzkačāt kā dibenu, tā arī savu smadzeni. Tu vari izveidot jaunus ieradumus, daži no tiem prasīs 21 dienu, citi 2 gadus. Ātrāk sāksim, ātrāk beigsim - lai mums izdodās!
