Es esmu Daiga, un es esmu atkarīga. Atkarīga no ekrāniem, sociālajiem medijiem un interneta (bez)vadiem. Viss sākās trīspadsmit gados ar The Sims un draugiem.lv, deviņpadsmit gadus vēlāk es turpinu dzīvot svešas dzīves Instagramā. Tas nozīmē, ka man ir trīsdesmit divi, manam dēlam Ēriksītim ir pieci. Vidējais laiks diennaktī, ko pavadu blenžot aifounā, ir 4h 39min. Nedaudz parēķinot, tie ir divi mēneši no gada, ko pavadu skatoties telefonā. Divi mēneši bez gulēšanas, bez ēšanas, bez nekā - tikai ar ekrānu. Tas ir gads, kas beidzas oktobrī. 

Šī statistika mani satrauc, un šī nav pirmā reize, kad es mēģinu tikt galā ar savu atkarību. Pēdējo reizi es izturēju gandrīz mēnesi līdz es atkorķēju kārtējo aliņu (lasīt - atkal lejuplādēju Instagramu). Es pati sev kaitinu tik ļoti, ka gribu redzēt, kāds cilvēks es būtu, ja es patiesībā dzīvotu savu ne-virtuālo dzīvi.  Ar basām kājām sanošā rudzupuķu pļavā, ar abām acīm un rokām glaudot savu mazo bērnu divus mēnešus no vietas. Nevis telefonu. 

Ja pirmais solis ir atkarības atzīšana, tad es esmu jau pamatīgi iebridusi ceļā uz mierpilnu prieku, un šī ir jūsu iespēja sekot tam, cik veiksmīgi man ies. Ja man ies tik pat veiksmīgi, cik tētim ar Aldara tumšo, ar mani ir cauri. Bet varbūt šis, pārmaiņas pēc, ir stāsts ar laimīgām beigām.