Zema morāle
Man īsti nav, ko teikt. Nekas pozitīvs nav sakāms. Vakaros es eju gulēt laicīgi, bet netīšām paiet divas stundas, zombijā skrollējot Insta Reels. Man ir kauns un man ir nedaudz pretīgi pašai no sevis. Es zinu, kas man liek justies labi, bet tad es daru visu pretējo. Doomskrollošana man nedod neko labu, ja neskaita dažas sekundes iedvesmas, taču es ar šo iedvesmu neko nedarīšu. Jo vieglāk ir iekrist gultā ar telefonu, nevis rakstīt, vai radīt vai filmēt vai zīmēt. Ēriks grib ar mani spēlēt cirku, spēlēt pokemonus, spēlēt monstrus un ar mani runāt, bet man rokās ir telefons, un nenormāli kaitina, ka viņš man kaut ko prasa. Es kliedzu, ka neko nespēlēšu, jo man ir besis. It kā no darba, it kā no dzīves, bet reāli šķiet, ka man ir besis no sevis.
Ēriks, kam ir pieci gadi, sestdienas rītā, kamēr gulēju, no Lego uzbūvēja sev telefonu. Firma tam ir Diner, jo tas ir kafejnīcas komplektiņa remikss. Tad viņš man no tā sava plastmasas Diner telefona zvanīja, un es pacēlu. Sarunājām, ka iesim uz kino, skatīties jauno Venomu. No sava telefona viņš mums pasūtija Bolderāju (Bolt Drive), kliedza virsū, lai taisos ātrāk, jo tūlīt beigsies rezervācija. Braucām abi sēdēt uz dīvāna, skatīties filmu. Es izturēju apmēram 10sec, līdz sāku atkal skrollot Instagramu. Aizgāju uztaisīt rīta kafiju. Ēriksītis tikmēr atlaidās gultā, kājas piepacēlis, un spaidīja savu Lego telefonu. Tā es viņam izskatos lielāko daļu laika, ko pavadām mājās. Tā es gara acīm redzu viņu 13 gados, pielipušu ekrānam, un man būs tieši nulle tiesību viņam ko aizrādīt.
What the actual fuck. Es it kā esmu normāla mamma, bet, ja runājam par to, vai ir normāli, ka piecgadniekam ir jāuzbūvē Lego telefons, lai ar mani sazinātos, es kārtējo reizi saredzu, ka te ir vieta izaugsmei. Es 10000% zinu, ka uz nāves gultas (fun fact - mēs visi nomirsim), es nožēlošu KATRU sekundi, ko pavadīju lūrot uz svešiniekiem, nevis savu bērnu. A kā tad var būt tik neiespējami saņemties? Tik daudz jautājumu, tik maz atbilžu.
