Jūnijs nav janvāris
Es šo blogu iztēlē rakstu jau vairākus gadus. Jo jau vairākus gadus es vairs “nesēžu telefonā” - bet, protams, beigās sēžu gan, sērfoju kā pinkains Pāvilostas sērferis no janvāra līdz decembriem. Tāpēc man arī nesanāk šis online bizness, kurā es tirgoju “Kā kļūt neatkarīgam” kursikus, jo, bāc, stulbi tirgot, kad pašam nesanāk. Karoč, te ir pierādījums tam, ka pirmajā janvārī es biju apņēmības pilna, un aptuveni ceturtajā es jau atkal nemanāmi biju pielipusi ekrānam krietni ilgāk, kā to darītu manis versija, ar ko lepojos.
01.01.2024
Pirmajā janvārī, kad esmu nolēmusi kļūt neatkarīga no sociālajiem tīkliem, es pamostos ar WhatsApp ziņu, ka Ceriņu pāris ir zaudējis cerību. Jūtu, ka liktenis par mani ieņirdz, jo vienīgais, ko man gribās, ir skriet uz Instagramu, lai pati redzētu, kurā brīdī no pārīšbildēm feeds pārvērtās atsevišķos portretos. Gribās pārlasīt ierakstu aprakstus, kuros starp rindiņām jau sen lasāms, ka nebūs labi. Tā vietā es palieku sastingusi palagos, paraugos atpakaļ pati savā pagātnē, un tāpat diezgan precīzi varu iztēloties, cik puņķu un asaru, cik kliegšanu, lūgšanu, nodevības, strīdu un sarežģītas mīlestības viņi pinušies cauri. Telefons paliek nekustīgs, eju ēst lašmaizītes.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad es esmu nolēmusi izdzīvot bez telefona. Pirmā diena vienmēr ir salīdzinoši viegla, es šo esmu piedzīvojusi jau aptuveni četrus pēdējos pirmos janvārus. Tas ir pirmās dienas adrenalīns, ar kuru pietiek līdz aptuveni 8. janvārim. Ja ik pa 13 minūtēm nelien pasēdēt Instagramā, Facebookā, Pinterestā un visos online apģērbu veikalos, šķiet, ka diena ir divtik gara. Es paspēju sakārtot dzīvokli, noziedot pusi savu drēbju, pagatavot vakariņas, blenzt sienā, un izlasīt trešdaļu no Egeres “Izvēle”. Tā ir grāmata par autores pieredzi Aušvicā. Lasot šo, es sajūtos kā pilnīgākā idiote, jo manu problēmu ir grūti nosaukt par problēmu reālās dzīves skalā.
Tajā pašā laikā, manā dzīvē nu jau aptuveni 18 gadus šī atkarība IR bijusi traucējoša, tāpēc apsveicu sevi ar to, ka mēģinu. Mēģināts nav zaudēts, kā sak'.
Tagad atgriežamies jūnijā. Pusgads ir pagājis, ar dažiem max 5 dienas gariem detoxiņiem, es joprojām neesmu atkodusi to, kā nepazust četrstundīgā bezjēdzības tunelī. Mirkļos, kad man izdodas, es sakārtoju māju un skrienu, un ar Ēriksīti zīmēju pašizdomātus pokemonus. Mirkļos, kad man neizdodas, es esmu iemācījusies sevi pārlieku negruzīt. Esmu sapratusi arī tik daudz, ka ne jau tikai telefonā, bet arī manī ir problēma, un atkarība ir tikai smadzeņu reakcija uz realitāti, ko dažkārt negribas pieņemt. Kad ir par daudz sajūtu, par daudz trokšņu apkārt un galvā, telefons ir tas, kas mani izslēdz.
Priecīgus Līgo! 🌾 Šogad mēs svētkus iemainījām pret braucienu uz Tartu, un forši bija tas, ka 3.5h braucienu Ēriks izturēja bez telefonā lūrēšanas. Viņš grauza burkānus, ķēra sauleszaķus ar sava kamieļa fliteriem un ik pa 3 minūtēm īdēja par to, cik vēl ilgi. Un man likās, ka varbūt varbūt man vēl izdosies izaudzināt vienu neatkarīgu melanholiķi, kas spēj skatīties pa logu nevis ekrānu.
